Atskaites punkts progresam

Pēdējās dienas „Diapozitīvu Latvijas” sakarā es mēdzu aizdomāties par to, kāpēc gan daudziem no mums ir tik svarīgi redzēt to, kā vairs nav. Redzēt, „kā bija toreiz”, redzēt, kā bija, kad "mamma bija maziņa”, it kā sev un citiem kaut ko pierādot. Tāda vēlme apstiprināt zemapziņas patiesības, proti, sakārtot savas atmiņas. Mūsu atmiņas bieži vien ir kā neskaidrs attēls, mēs bieži vien atceramies detaļas, bet neredzam skaidru kopainu. Tas ir kā kādā spilgtā manas bērnības atmiņā - es neatceros, kāds bija gastronoma zāles kopskats, bet es visu dzīvi atcerēšos, kāds izskatījās importa saldējums, ko man toreiz nenopirka. Bet mēs ceram, ka ar laiku tieši šī būs tā vieta, kur ienākt, lai rastu kopainu savulaik redzētajam. Protams, ka mūsu mājās atrodamie diapozitīvi zemapziņā kalpo mums arī par tādu kā atskaites punktu progresam, sak’, „paskaties, kā te viss mainījies!”. Un mūsu galvās tomēr notiek kaut kāds salīdzināšanas process - vērtējot esošo, reabilitējot bijušo un piešķirot visam jaunu, mazliet citādu nozīmi.

Tā arī mēs – ar Jauno gadu reizē esam lēnām iesākuši šo projektu. Esam saņēmuši daudzu labpatiku un sajūsmu, esam iepriecinājuši un pat padarījuši jūs tādus veselīgi sentimentālus, par ko patiešām prieks. Prieks arī par neseno Agneses publikāciju, par veselo simtu sekotāju www.twitter.com. Un tādiem lieliem, plašiem soļiem cenšamies iet uz priekšu, ņemot vērā jūsu ieteikumus un domas, piemēram, ar šo vakaru atteiksimies no ūdenszīmēm. Daudzi argumenti gluži vienkārši pārliecināja. Kāda sieviete man šorīt telefonsarunā pateica ļoti trāpīgi: „ (..) mājaslapa taču ir, lai šos attēlus skatītos”. Tieši tā. Mājaslapa ir, lai šos attēlus skatītos. Projekts ir, lai šos attēlus skatītos, lai ar tiem atcerētos, justu, domātu un smeltos iedvesmu. Jā. Šis ir mūsu atskaites punkts progresam.